Sveicam latviešu pasaules klaidoņu sabiedrībā! Mūsu nosaukums radās 150 gadus vecajā Sibīrijas latviešu ciemā Lejas Bulānā, kad pirms pāris gadiem 200 Sibīrijas latviešu vidē pavisam nejauši satikās dažādu valstu latvieši: Andrea Drougas un Jānis Smuidriņš no ASV, un daži Latvijas latvieši - Dzintars Medenis, Oskars Zalāns un Ingvars Leitis.
Interneta globālās komunikācijas iespējas ievērojami atvieglos mūsu savstarpējo sazināšanos. Šī lapa ir uzsākta 1997.g.30. aprīlī un pastāvīgi tiks pilnveidota.
Daži no mūsējiem:
Uldis Briedis - fotožurnālists, ar velosipēdu aizbraucis no Rīgas līdz Vladivostokai; Dzintars Medenis - žurnālists, slavenā Krievijas dēku ceļojuma veicējs; Bruno Šulcs - pirmais, kurš sasniedza Elbrusa virsotni ar velosipēdu. Plāno velobraucienu no Zemeslodes viena pola līdz otram; Jānis Smuidriņš Otrā Pasaules karā (!) zaudējis kāju, bet apceļojis lielāko daļu pasaules, bijis pat pie kanibāliem Dienvidamerikas džungļos; Uldis Tīrons - Mongolijas un Tibetas ceļojumu eksperts; Džeimss Krogzemis - pazīstamā kuģa "Klaidonis" kapteinis.
Tas protams nav viss, bet turpināsim tālāk nākamajā lapas izlaidumā. Pierakstiet mūsu adresi: http://geocities.datacellar.net/Baja/7444
Krievijas brauciens 1998.g. septembrī
- Nu nekas, brauksim nākamajā vasarā, pabijis Latgalē un savām acīm redzējis applūdušo Austrumeiropu, saka Džons. - Citādi mēs tajos purvos noslīksim.
Ar Džonu iepazinos viņa mājvietā Sietlā savu Amerikas klejojumu laikā. Visvairāk pārsteidza viņa izlietoto pasu kolekcija. Pasēs, kurās vairs nav brīvas vietas, varēja saskaitīt vismaz 70 dažādu valstu vīzas. Vakaros klausījos viņa stāstus par piedzīvojumiem Bolīvijas džungļos, ciemojoties pie kanibāliem, par revolucionāru pārpilnās Peru un mafiozās Kolumbijas apmeklējumiem. Bet ik rītu precīzi 6:00 mani modināja rosība aiz loga - tad Džons ar suni sāka savu ikdienas triju kilometru skrējienu.
Viņš skrēja ar kruķiem. Savu kāju viņš jaunībā bija atstājis Volchovā.
Bet es gan nevaru atcelt šogad ieplānoto braucienu uz Volchovas purviem. Kabatā jau ir Džona finansētā Krievijas vīza. Ir nopietni plāni uzņemt filmu par leģionāriem un ziemā ar tās izrādēm doties braucienā pa ASV latviešu centriem Un kas var zināt kas Krievijā notiks nākamajā gadā. Masu mēdiji ziņo par haosu, badu un tuvojošos pilsoņu karu Krievijā. Īstais laiks piedzīvojumu meklēšanai.
Dziļā kaktā noslēpts vecs, saliekamais padomju laikos ražots velosipēds, ko esam iesaukuši par "krupi". Turpat nodriskāta brezenta mugursoma. Vai ar to pietiks, lai es izskatītos pēc Krievijas iedzīvotāja? Sibīrijas latviešu apsekošanas laikā esmu ticis uzskatīts par amerikāņu spiegu. Lejas Bulānā vēl Gorbačova laikā Krasnojarskas novada KGB izplatīja baumas, ka esmu zviedru (līdz šim laikam nesaprotu kāpēc tieši zviedru) spiegs. Tagad, pēc agresīvās, pusgada ilgās pretlatviskās propagandas es Volhovas reģionā varētu sagaidīt esesiešu spiega titulu. Tagad jau pēc izkāpšanas no vilciena latvietis var dabūt pa galvu, komentējot pa Krievijas TV rādīto filmu par leģionāriem, raksta SM žurnālists Niks Kabanovs
Pēc pāris dienām esmu vilcienā. Izjauktais "krupis" nevienu netraucē, to var vest pat autobusā. Pēterburgā man neviens nepievērš ne mazāko uzmanību. Jau pēc pusstundas vairs nejūtos kā svešā zemē. Te gan nemēdz ar velosipēdu braukt pa ietvi, tāpat kā tas krievu laikā bija arī pie mums un tāpēc mana joņošana daudziem pretimnācējiem liek trūkties. Bet šie prieki drīz apnīk. Ēdu saldējumu ar kviešu rupjmaizi, tie maksā krietni lētāk nekā pie mums. Toties daudzi citi pamata pārtikas produkti ir pat četras (!) reizes dārgāki salīdzinājumā ar ASV cenām. Kurā valstī vēl varētu būt tik nenormālas cenas?
120 kilometri no Pēterburgas Maskavas virzienā. Čudovas plašajos karavīru kapos deg gāzes lāpa. Filmēt nevar, jo līst. Tuvojoties tumsai sākas problēmas atrast vietu telts uzlikšanai. Liekas, ka vienīgi lielā Maskavas - Pēterburgas šoseja nav applūdusi. Tikai pēc kādas stundas izdodas sameklēt sausāku uzkalniņu.
Bet no rīta redzu, ka guļu telts vidū kā uz salas: visapkārt ūdens. Sods par to, ka esmu braucienam nepietiekami sagatavojies un neesmu pārbaudījis telts ūdens caurlaidību. Gribu nofilmēt sevi peļķē gulošu, bet kameru bloķē mitruma sensors. Akumulatori arī slapji. Tas nopietni apdraud visu šīs video materiālu iegūšanas ekspedīcijas iznākumu. Brīvība par velti netiek dota, tā ir jānopelna. Taču pusdienas laikā lietus norimst, atspīd saule un pēcpusdienā aparāts par laimi sāk strādāt.
Sādžas veikaliņa skatlogā liels plakāts ziņo, ka šejienieši ir Žirinovska atbalstītāji. Tātad manu video kameru nevienam no viņiem neredzēt un filmēšana būs slepena. Bez kameras es ar savu "krupi" un apdriskāto brezenta mugursomu nekādas aizdomas neizraisu. Salijis un nobridies kā kāds makšķernieks vai mednieks vai sēņotājs.
Kartē atrodu frontes līnijas vietu, bet dabā no tās nekādu pēdu vairs nav. Arī slavenais cietoksnis "Alkazars", kuru leģionāri lūdza pasveicināt, pazudis. Kāda sieva zināja teikt, ka pēc kara tikai ar grūtībām varējuši saspridzināt tā biezo mūru pagrabus. Tuvāk viņu neizjautāju, lai neatklātu savu akcentu. Intervijas un atklātu filmēšanu atlieku līdz nākamreizei, kad nebūšu viens.
Dodos pāri dzelzceļam, purvā iekšā. Krēslo. Dažu simtu metru attālumā baļķu kaudze, bet, kamēr esmu ticis līdz tai, tumsa tikpat kā jau klāt. Resnie baļķi sapuvuši, bet starp tiem ievietojot pamatīgu zaru klēpi, iznāk lieliska, sausa miga. Reti kādam no karavīriem toreiz iznāca gulēt tik labos apstākļos. Tuvākā cietā zeme ir tikai dzelzceļa uzbērums.
Ir karsta diena, slāpst, bet ūdens pudele nozaudēta purvā. Samirkušie akumulatori rada problēmas filmēšanai. Toties esmu izgudrojis jaunu statīva veidu, piemontējot kameru nogrieztai koka nūjai, kuru iespraužu mīkstajā purvā cik vien dziļi vajag. Pa ceļam uz vietu, kur beidzas latviešu aizstāvētais frontes iecirknis, daudz sarkanarmiešu brāļu kapu, taču neredzu nevienu uzrakstu, kas norādītu uz 1943.gadu. Paldies Dievam, mūsējie šeit nav daudz dzīvības izdzēsuši. Gandrīz visi apbedītie krituši 1942. gadā, kad gāja bojā Vlasova armija un latviešu šeit vēl nebija. Atrodu tikai divus 1944. gada uzrakstus.
Iebraucis Novgorodā, nosūtu Džonam atklātni ar Novgorodas bildēm un ziņu: "Viss kārtībā. The job is done. Nekādi konflikti nav bijuši, ja neskaita to, ka skrienot uz vilcienu, ar telts štoku aizķēru vienu aiz dibena, kam sekoja rēciens pa visu peronu "J....tvoju-matj!!!""
Šovakar no Novgorodas varu braukt prom ar Maskavas vai Murmanskas vilcieniem. Biļetes kasē ir. Uz Maskavu var tikt par 7 dolāriem ar naktsguļu piedevām. Interesanti būtu aizbraukt uz Murmansku, kur neesmu bijis. Buss par 2 dolāriem ved uz Lugu, no kurienes iet nakts vilciens uz Rīgu. Šī brīnišķīgā brīvības sajūta! Esmu neatkarīgs no naktsmītnes, pārvietošanās, pārtikas un citām rūpēm, kas citkārt uzglūn ceļotājam, kas nav pietiekami zaļi domājošs un nobendē tā ceļošanas prieku.
Izlemju palikt Novgorodā, lai rīt apskatītu pilsētu, kuru pirms kādiem 100 gadiem esot apmeklējis mans vectēvs. Kartē atrodu virzienu, kur pilsētas nomalei vistuvāk pienāk zaļi iekrāsots segments, kas nozīmē mežu. Dodos turp. Aiz kāda ielu krustojuma redzami daži stāvi un manī ieslēdzas tas mehanisms, kura eksistenci reiz Austrumos man skaidroja kāds sufijs: no attāluma nojaust varbūtējās briesmas, ko izstaro agresīvi un ļauni cilvēki. Tas man vairākkārt ir palīdzējis Bronksā un Harlemā. Nogriežos sāņus.
Mežs ir klāt, bet tumsā koki izskatās drīzāk pēc tādiem, kas aug purvainās vietās. Braucu tālāk, līdz piekūstu, tad eju izlūkot kādu krūmu puduri. Jā, te būs labi: zeme ir sausa, ir daudzmaz līdzena gulēšanas vieta un krūmi noslēpj telti no garāmbraucošo skatieniem.
No rīta brīnos kā tumsā esmu tik precīzi atradis vienīgo gulēšanai iespējamo vietu visā pārredzamajā apkārtnē. Neprotu to izskaidrot, bet tā ir gadījies bieži - gan Eiropā, gan Amerikā.
Lai arī no "krievu lietām" saprotu ļoti maz, man liekas, ka Novgorodā valda patīkams, pat nedaudz rietumniecisks Pēterburgas gars. Pastāv viedoklis, ka Pēterburgas krievi no citu novadu krieviem atšķiras kā dažādas tautas. Līdzīgi ir ar sibīriešiem.
Lugas stacija vēlā vakarā. Rīgas vilciena biļetei vajadzīgi 50 dolāri un tas nu ir pavisam neizdevīgi, ja ar vietējo vilcienu līdz robežai var tikt par nepilniem četriem. Vilcienu saraksts karājas virs sola, uz kura sakņupusi sēž sēž jauna meita ar psihiskas kaites atspulgu sejā. Sarakstā iedziļināties grūti, jo no meitas plūst stipra urīna smaka. Ārā līst. Stacijā sanāk spokaina, sirreāla izskata bezpajumtnieki. Dažs noliekas uz kailas betona grīdas un tūlīt aizmieg. Pulciņš vecenītes no Pēterburgas pavadīs visu nakti šeit, lai ar lēto rīta vilcienu brauktu uz ģimenes dārziņiem. Viņas tādejādi ietaupīs pāris desmit centus. Stacijas viņā galā restorānam līdzīga iestāde, tur grozās blondas prostitūtas ar kaukāziešiem. Diennakts bufetē pie uzgaidāmām telpām labs, stiprs un lēts Pēterburgas alus. Ik pa brīdim stacijā ielūkojas četru miliču patruļa, bet nevienu neaiztiek.
- Pie mums ir drausmīgs bardaks. Jelcins, tas nelietis iznīcina krievu tautu. Ak, pie jums tur Latvijā gan ir tik labi, vilcienā Pleskava - Skangaļi man stāsta vagona pavadone un izspiež nesaprotamu bagažas maksu par izjaukto velosipēdu. Aiz Pitalovas sešu vagonu vilcienā palieku vienīgais pasažieris. Zaldāts robežsargs pavirši ieskatās pasē.
Stipri līst, bet, ja gribu šovakar tikt mājās, tad jābrauc. Ceļš no Skangaļiem uz Gavriem, un no turienes vairs nav tālu līdz robežpārejas punktam. No Latvijas puses, atskatoties uz Jelcina Krieviju (atceroties savu velobraucienu Rīga - Vladivostoka, vienmēr man ir gribējies zināt kādi tagad tur ir ceļošanas apstākļi), varu teikt, ka nu kautko esmu uzzinājis un daži novērojumi varētu noderēt zaļajiem ceļotājiem:
1) Pārvietošanās Krievijā ir lēta. Var braukt gan vienīgi ar velosipēdu, gan kombinētā veidā: velosipēds-vilciens. 2) Kriminālā bīstamība Krievijā: no tās var izvairīties, neafišējot sevi kā ārzemnieku, īpaši, ja ceļo vienatnē. Valodas prasme ļoti svarīga. 3) Nakšņošana teltī: bez problēmām. 4) Piedzīvojumi un eksotikas Krievijā neapšaubāmi ir vairāk nekā Rietumu valstīs.
Ingvars Leitis
Pushing pedals to the metal
Philip Birzulis reports on two Latvians who have taken two-wheeling to new
heights.
While bookmakers would give long odds for his long-term survival prospects, ?extreme traveler? Bruno Sulcs thinks he is getting good value from the time allotted to him. Cycling down one of the world?s highest mountains last year has inspired him to creep further toward the edge.
?I know I could die, I know that very well. But I don?t accept that humanity starts and ends with my life. A brick could fall on your head, which would be a much more stupid death,? said the 37-year-old adventurer.
Back in 1997, he tumbled 100 meters down Mount Elbrus in the Caucasus. This was not a climbing but a biking accident, since he was attempting to become the first person ever to cycle down from Europe?s highest peak, 5,633 meters up.
Unconscious for five hours, he only made it to hospital four days later and had a month there with a badly fractured skull to think about what went wrong. One year later, he was back to triumphantly complete the ride.
Although the Guinness Book of Records declined to list it, Sulcs is convinced he was the first person ever to accomplish the feat. Many had tried; one time before a team of Russians had succeeded in becoming the first to drive a car to the summit. But the most important difference in his case was a specially-designed bicycle, especially the tires: titanium-studded, light-weight and without an inner tube to traverse the ice, snow and rocks.
A mechanical engineer by profession, he combines technical know-how with an adventurous spirit acquired on hunting trips with his grandfather in western Latvia during childhood. Even after the accident, he refuses to wear a helmet, since this would only attract trouble, he thinks.
So is he crazy?
?To live and to exist are not the same,? he said. ?Ten years ago some little man in Moscow told you what to do, what to eat. Now I?m in charge of my own life. I like to see if something is possible, because if something seems achievable at first, it is no longer interesting to me. I like to depend on my own brains, my own hands, my own legs.?
This November, Sulcs will travel to Hawaii, but not to lie on the beach. Rather, he has his sights set on riding down the island chain?s two highest volcanoes. After that, he is dreaming of the highest volcanoes of every continent, including Antarctica.
If earth and fire are not enough, Sulcs is ready to do battle with another element? water. Last winter, he tried to cycle across the frozen straits between Latvia and Estonia but fell through the ice just a few miles into the trip. A fellow rider pulled him out.
This summer, he and a companion will cycle all the way around the Gulf of Riga. From the Latvian capital they will cycle to Mazirbe on the west coast. They will then remove inflatable pontoons and small propellers from their backpacks, turning the bikes into craft not unlike those things people pedal around in on Sundays on quiet ponds. The difference is that these will have to carry the adventurers across choppy seas to Saaremaa; one hopes their passports are not too wet for the liking of the Estonian border guards. Here they will revert to dry-land mode before doing the aquatic stunt again for the 7 kilometers from Muhu island to the Estonian mainland before completing the 574-kilometer-round trip to Riga.
Sulcs said he hopes the event might inspire others and become a magnet for eccentrics similar to swimming the English Channel.
Sulcs believes the hardest thing about being an adventurer is getting others to support his cause. He is currently seeking sponsors for the volcano caper and thinks it would be in the national interest for the government to support it. Latvians making world headlines for acts of daring would raise the country?s profile more than 10 overseas visits by the foreign minister, he believes.
?The hardest struggle is to get the chance to do these things,? he said.
Some compensation is the moral support he receives from being a member of the Association of Free Latvian Vagabonds Worldwide, an organization for fearless travelers set up by Ingvars Leitis, the first Latvian to cycle around the globe.
?We are a sort of avante garde,? he said. ?Crazy people set the direction for society with their new ideas.?
Cross country
After flying to Singapore from his native Australia in January, Toms Francis was initially planning on cycling all the way to Latvia, the land where his parents were born. But in the event, he only covered a few thousand miles of the way in the saddle, with the rest of the trip taken up by many adventures and an ongoing love affair.
Far from being grueling, he found the first 2,500 kilometer ride from Singapore to Bangkok quite tame. The food may have been a bit different, but other aspects of life in South East Asia were too much like home.
That all changed when he and his traveling companion hit Nepal by air as various political troubles make crossing Burma and Bangladesh overland impossible. The extreme poverty, crowds and dirt of Kathmandu mixed with still-traditional dress and ways of life presented much more of a challenge.
?Suddenly we really were aliens, everybody looked at us as if we were different,? he said. ?It was a big transition, a great culture shock.?
It was in India where he met Mirjam Helbling and the two decided to hit the road together. She was in India after eight months of traveling overland from her native Switzerland to Moscow, then via the Trans Siberian railway to Mongolia and China, then Vietnam, Cambodia and Thailand. All of this meant they traveled half way around the globe in opposite directions and their two paths crossed roughly in the middle.
?I love traveling. I gave up my job and apartment to see different parts of the world,? said Helbling.
The pair went by truck across Pakistan and Iran, which they found fascinating and a lot more easy going than its severe Islamic reputation might testify. Helbling purchased a bike there and with Francis cycled around Turkey for a month. At that point, she went home, he rode across Greece and Italy, before deciding where his heart really was by catching a train from Naples to Zurich.
On June 10, they arrived in Riga where they may be sticking around for a while. After seeing so much of the world, Francis wants to show others something of his anscestral homeland through walking tours of the Latvian capital.
Francis said traveling on two wheels is not nearly as difficult as it may seem and is a great way to get around and see the countryside.
?Bike touring is not a tough, endurance, Iron Man kind of activity ? it?s actually easy. It?s a mind game, you can do it if you want,? he said.
1.07.1999
© The Baltic Times, 1999
Rebel without a pause
Philip Birzulis
After cycling around the globe and defying the Soviet authorities for decades, Ingvars Leitis still shuns societys rules, as Philip Birzulis reports.
For most people, a KGB interrogation at age 13 would be the lesson of a lifetime. So it was for Ingvars Leitis, only rather than instilling fear, it taught him valuable survival skills........................................
See: link to "Rebel without pause"
Links to other sites on the Web
Rebel without pause, by Philip Birzulis
(C) 1997 ingvarsl@latnet.lv
This page hosted by Get your own Free Home Page
