Mednieka augstākā diplomātija

Špicbuks

1938. gada oktobrī publicēts žurnālā "Mednieks un Makšķernieks".

Cilvēka mūžs ir iss. Te vina dzivibas svece tik tikko ie-
mirdzas, padeg kādu kripatinu no mūžības, te jau - čuš,
nodziest... Atvadoties kapsētas priedēs pēdējo reizi skum-
ji ievaidas mednieku taure. "Dusi saldi, slaveno traper," vi-
ņa saka, un lidz ar to Paradizes mednieku sarakstos nāk
klāt viens jauns biedrs.
Un tamdēļ, draugi, katra diena, kura nav pavadīta mežā,
ir zudusi mūsu laimīgāko mirkļu fondam. Tikai... Jā, tikai
jūsu laulības dzīves kontrahents (līgumslēdzēja puse, kas
pēc līguma uzņemas zināmas saistības. - Red.), jūsu sieva,
ir mazliet citādās domās.
Visas tās plintes un pištongas ir izgudrotas "kārtigas
ģimenes dzives ārdīšanai", dziļā pārliecibā vina saka. Darb-
dienās vīrs pelnot maizi, bet svētdienās tikai pa mežu vien
nodzivojot. Kā tur lai kvēlojot ģimenes pavards, kad visur
patronas un biszāļu ragi, čoki un kalibri un citas
sprāgstvielas mētājoties apkārt - jādzīvojot skaidri kā uz
pulvera mucas. Un kur tas nu esot dzirdēts, ka mīlestība
ņemtu mājvietu arsenālā - tai piemērota vieta esot starp
kanarijas putniņiem, fuksijām, pelargonijām un citām mai-
gām un poētiskām padarīšanām.
N-jā... Šai sakarībā viņai tāpat savs dubultcentners tais-
nības būs gan, un tamdēļ medniekam nevajaga vis tūliņ
laist savus dusmu reģistrus vaļā un teikt:
"Kuš nu, kuš nu, vecā untertaļa!...'
Tā būs nelietīga pirmatnējās enerģijas un nervu sub-
stances velta šķiešana - te var līdzēt tikai diplomātija.
Mednieks, kuram sieva vairs neizsniedz izbraukšanas
vīzu, tādos gadījumos rīkojas šādi.
Pārnākdams no darba pusdienlaikā, vinš saka:
"Vai, cik brīnišķīgi smaržo - nu, vai zini, šitādu cepeti jau
nebūtu kauns celt priekšā pat ķeizara kāzās!"
Ja jūsu sieva, neskatoties uz visām slaidās linijas kū-
rēm, tomēr pieņemas svarā, tad var vēl piebilst:
"Miļumin, tev tak tā kleita stāv tikpat kā peldpalags mie-
ta galā - vai tad tu viņu nevari pataisit šaurāku?"
"Es jau arī domāju, ka esmu slaidāka palikusi."
Kad nu sagatavošanas darbi pabeigti, var ķerties pie
frontāla uzbrukuma.
"Iedomājies tik - tava draudzene Vekseļblankas kun-
dze uzkrāvusi sev uz pleciem divas lapsas. Bet vai tu zini,
pēc kā vina izskatās- nu skaidri kā kad siļķu mucai apliktu
miršu vainagu, ha, ha, ha!"
Te der izturēt nelielu pauzi un tad:
"Man liekas, tev pie brūnā samta mēteļa gan trakot pie-
stāvētu tāda slaida lapšele."
Tad tā vienaldzigi un garāmejot var turpināt:
"Vai, kur tas Kizerickis gan ir traks - katru svētdienu pa
mežu vien dzīvo. Nupat plijās virsū, lai es šiem braucot līdz
- pērn viņi tanī rajonā vienās medībās nošāvuši sešpa-
dsmit lapsu..." '
"Ko?!" sieva iebrēcas. "Un tu atteicies?"
"Jā, ies nu ik svētdienu pa mežu mētāties, apnicis..."
"Nujā, es jau sen to zināju, ka tu mani nemīli - visām
lapsas, tikai man nekā..."
"Ja nu tu tā vēlies, varu jau ar' aizbraukt..."
Saprotams, tagad jūsu ģimenes dzīves kontrahents ne-
kādus iebildumus nevar celt, jo jūs tak "uzupurējaties" vi-
ņas labā. Un vispār, tas tak zināms, ka lapsa ir viltigs zvērs
un ka šitā kukaiņa dēļ dažreiz jānoplēš ne vienas vien zā-
baku zoles...