Rīta doma:
Es biju diezgan pārliecināts, ka esmu labs klausītājs.
Jā tas ir tiesa, taču tas ir tajos gadījumos, kad runa ir vairāk par lietišķām lietām.
Šorīt atklāju, ka sarunām ir ne tikai teksts (kaut arī it kā to jau biju zinājis). 
Sarunājoties var klausīties un nedzirdēt,
var dzirdēt un nesaprast,
var saprast un nesajust.
Es gribu klausīties, sadzirdēt, saprast un sajust. Hm. Laikam jau šis teikums
labāk izskatās otrādi:
Sajust, saprast, sadzirdēt un klausīties.

Vieglāk uzrakstīt, kā izdarīt.
Tas prasa zināmu rāmumu, pat lēnumu. Es jau tāpat esmu lēns.
Varbūt arī nē, varbūt tikai iesākumā. Es ceru. ;-)