Ko gan saka Tavas acis,
Ko gan Teica Tavas lūpas.

Ne jau vārdi,
Tie nu ir pavisam citi.

Kāpēc laidi Tu tik tālu
Manus satrkotos glāstus.

Kā lai aizmirstu es tagad
Sievietes un prāta cīņu Tevī,

To ko sajutu ar katru šūnu.
To mežonīgo spēku manī,

Kas uzliesmoja asinīs un prātā,
Ka lika nobīties no sevis paša