Mūsu mežsaimniecības iespējas

Publicēts Dienas Biznesā un Lietaskokā 1999. gada nov/dec.

Patreiz, kad presē tik daudz tiek diskutēts par meža nozares pārvaldes struktūras uzbūvi, mazāk tiek veltīta uzmanība Latvijas mežu apsaimniekošanai un tās nākotnes iespējām. Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Tas skar katru no mums. Arī meža nozari. Meža reforma jau ir uzņēmusi savu gaitu. Šinī sakarā presē parādās dažādas, pat pilnīgi pretrunīgas publikācijas. Vienas apgalvo, ka meži tiek izcirsti, un, ka tas mums draud ne tikai ar ekoloģisko vērtību zaudēšanu, bet arī ar koksnes resursu trūkumu nākotnē. Citas savukārt, ka mēs pat varētu savus mežus izmantot intensīvāk. Gribas vairāk piekrist, tām otrajām. Atbilstoši apsaimniekojot mūsu mežus, mēs no tiem varam iegūt daudz vairāk. Gan tīra praktiķu pieredze, gan aprēķini rāda, ka mūsu mežu potenciāls ir krietni lielāks. Un ne tikai pēc ikgadēji iegūstamās krājas, bet arī pēc kvalitātes. Pēc statistikas, attiecība starp ikgadējo ciršanas apjomu un izmantojamo tekošo pieaugumu vidēji pēdējo desmit gadu laikā bijusi 48%.

Izmantojot vecās patiesības par maksimālu meža vērtības pieauguma nodrošināšanu un efektīvu tā izmantošanu, un mērķtiecīgi apsaimniekojot mūsu mežus, mēs varam dubultot mūsu meža izmantošanas apjomus, kā arī ieņēmumus. Protams, tas nav panākams dažos gados, bet gan dažos gadu desmitos (30-40 gados). Tomēr mums nav nepieciešams arī pilns cirtes aprites laiks, lai to sasniegtu, jo mūsu meži jaunībā nav palikuši bez kopšanas, un tas ir mūsu iepriekšējo mežkopju paaudžu nopelns.

Maksimālu meža vērtības pieaugumu var nodrošināt, veicot pasākumus, kas veicina kvalitatīvu krājas pieaugumu un teritorijas maksimālu izmantošanu šī pieauguma nodrošināšanai. Taču vienlaicīgi jāņem vērā šo iespējamo pasākumu izmaksas un to ekonomiskais efekts, jo arī šodienas mežsaimniecībai jābūt ekonmiskai un konkurētspejīgai.

Ekonomika kopšanas cirtēs

• Meža pieaugumu var palielināt audzes intensīvāk kopjot periodā, kad tām ir vislielākais tekošais pieaugums. Kopšanu jāplāno vairāk vadoties pēc konkrētās audzes nepieciešamības, nevis pēc kādas kopšanas cirsmu tāmes. Kopšanas nepieciešamību jānosaka pēc zaļā vainaga garuma proporcijas, bet kopšanas modeļus vairāk jāizmanto kopšanas intensitātes kontrolei un cērtamo apjomu noteikšanai. Kopšanas intesitātei vajadzētu būt nedaudz lielākai. Bieži ir sastopamas audzes ar samazinātu koku zaļā vainaga garumu, kas liecina par nokavētām kopšanas cirtēm, vai pārāk mazu kopšanas intensitāti. Tas arī nozīmē to, ka audze nedod to pieaugumu ko tā varētu dot. Krājas kopšanas modeļiem būtu jābūt pieejamiem lietošanai ne tikai izmantojot koku skaitu, bet arī audzes šķērslaukumu.
• Kopšanas darbu šodienas ekonomisko efektivitāti var palielināt, atstājot daļu nemērķa koku sugu kociņus nākamajām kopšanas reizēm, protams, ņemot vērā mērķa sugas prasības un visas audzes attīstības gaitu. Tādējādi, cenšoties ietekmēt dabiskos procesus, ieguldītā darba apjoms ir mazāks nekā tas, kas tiek patērēts cīnoties pret dabiskajiem procesiem. T.i. nevis izravēt visas "nezāles" no paša sākuma, un visu laiku nepieļaut nezāļu augšanu, bet gan izravēt tās pakāpeniski, tikai tad, kad tās sāk traucēt kultūraugiem.
• Vēl mežsaimniecības efektīvitātes paugstināšanai nepieciešams, lai būtu plaši piejami materiāli (pētījumi) par to, kā kopšana, tās intensitāte ietekmē meža pieaugumu, meža veselības stāvokli, nākotnes meža kvalitāti un kvantitāti, kāda ir kopšanas kapitāla atdeve, u.tml. Šiem datiem būtu jābūt par pamatu t.s. meža apsaimniekošanas programmām. Un pēc tām jānosaka optimālos kopšanas biežumus un intensitāti.
• Kā krājas kopšanas cirtēs, tā arī galvenajā izmantošanā mežsaimniecības efektivitāti var palielināt cērtot atbilstoši tirgus situācijai. Ikvienam mežsaimnieciskam pasākumam ir savs laika intervāls, kurā tas ir jāveic. Krājas kopšanas cirtēm un galvenajai izmantošanai tas ir pietiekami liels, lai varētu atļauties kādu gadu vairāk cirst tās cirsmas, kuru sortimentācija atbilst tirgus pieprasījumam, bet citu gadu atkal atbilstoši citas sortimentācijas cirsmas, kopumā vairāku gadu intervālā nepārsniedzot vidējo ikgadējo maksimālo ciršanas apjomu.

Ekonomika galvenajā izmantošanā.

Mūsu mežu kopkrāja kopš šī gadsimta trīsdesmitajiem gadiem ir pieaugusi. Pamazām pieaug arī ciršanas tāme. Šie fakti visumā pozitīvi raksturo mūsu mežsaimniecību. Bet vai šī pieaugusī kopkrāja dod mums to, ko tā spētu dot. Jeb precīzāk, vai šī pieaugusī krāja dod mums to ikgadējo vērtības pieaugumu uz kopējo platības vienību, ko tā mums varētu dot.

• Var sasniegt vairāk, ja samazina pieaugušo un it sevišķi pāraugušo audžu platību īpatsvaru. Šīs platības aizņem gan laiku, gan vietu, bet savu galveno funkciju (dot pēc iespējas lielāku pieaugumu) veic slikti, jo tām ir samazināts ikgadējais pieaugums un citos gadījumos arī kvalitāte. Ja tās jau būtu nomainītas ar jaunām, tad tās jau tagad sāktu dod jaunu un lielāku pieaugumu. Kādu ierobežotu platību sadalot vienādās daļās atbilstoši cirtes aprites gadu skaitam, vienas daļas platība būs lielāka ja cirtes aprites gadu skaits būs mazāks. Patreiz pieaugušu un pāraugušu audžu īpatsvars kopumā ir 17.2%, bet skuju koku audzēs 14%. Priežu audžu mērķa mežā ar ideālu vecumstruktūru tam būtu jābūt 6-7%. To, ka galvenās izmantošanas intesitāte ir bijusi par mazu, apliecina arī tas, ka cirsmu fondā ir pāraugušas un savu vērtību zaudējušas audzes. Lai arī galvenās izmantošanas apjoms ir tikai viens no ietekmējošiem faktoriem, uzturot tik lielu pieaugušu un pāraugušu audžu īpatsvaru, jārēķinās ar to, ka audžu īpatsvars ar samazinātu vai negatīvu vērtību cirsmu fondā būs arī nākotnē.
• Mežu augšanas apstākļi un līdz ar to ražība mežos ir dažādi, tāpat arī vecums, kad konkrētās sugas koki dod maksimālo ikgadējo pieaugumu. Tāpēc ciršanas vecumi nosakāmi ne tikai pa sugām, bet arī pa bonitātēm. Audzēs ar labāku bonitāti minimālais ciršanas vecums pat varētu būt nedaudz mazāks par patreizējo, bet audzēs ar zemākām bonitātem - lielāks, jo to ikgadējā pieauguma maksimums attīstās vēlāk. Minimālā ciršanas vecuma noteikšanas pamatā jābūt meža vērtības pieauguma dinamikai.
• Cirsmu platums un audžu sadrumstalošana būtiski ietemē mūsu mežsaimniecības ekonomisko efektivitāti. Cirsmu platuma ietekme ir daudzveidīga. Šaurās kailcirtes palielina reālo cirtes aprites laiku un līdz ar to tas ir viens no iemesliem palielinātam pieaugušo un pāraugušo audžu apjomam, kas dod mazāku ikgadējo pieaugumu. Šaurās kailcirtes sadrumstalo saimniecisko darbību, kas samazina to ekonomisko efektivitāti. Kā šauro kailciršu pluss tiek minēts labāka meža atjaunošana. Tomēr sekmīgu meža atjaunošanu var nodrošināt ne tikai ar šaurajām kailcirtēm, bet arī ar citām metodēm. Katrā konkrētā gadījumā ir jāizsver ieguvumi(ieņēmumi) un zaudējumi(izmaksas), lietojot tādu vai citādu cirtes un atjaunošanas veidu. Lai palielinātu mežsaimniecības ekonomisko efektivitāti, būtu jāpāriet no masveidīgas šauro kailciršu izmantošanas uz citiem ciršu veidiem, tādējādi palielinot vidējo cirsmu platību. Sēklinieku izmantošana un izlases cirtes palielinās arī dabiskās atjaunošanās iespējas un līdz ar to samazinās izdevumus mākslīgajai meža atjaunošanai.
• Viens no iemesliem, kāpēc ir ievērojams pieaugušo un pāraugušo audžu īpatsvars, ir līdzšinējā meža kategoriju sistēma. Vienkārši palielinot cirtmetu par vienu vecumklasi nekāda vērā ņeama efekta dabas aizsardzības ziņā nav, un arī mežsaimniecības ekonomikas ziņā ieguvumu nav. Tāpēc būtu nepieciešams pārskatīt dabas aizsardzības sistēmu mežos, izvēlēties vietas, kur tā patiešām nepieciešama un kur galvenais mērķis ir ražot koksni. Tāpat arī kopumā uz visu saimniecisko vienību (teritoriju) nodrošināma tāda apsaimniekošana, kas būtu ekonomiska un ļautu iegūt "zaļo serifikātu".
• Transportēšanas izdevumi vairumā ražošanas procesu sastāda ievērojamu daļu no kopējām ražošanas izmaksām. Mežsaimniecība šinī ziņā nav izņēmums. Tāpēc arī mežsaimniecībā meža ceļu būve un uzturēšana ir viens no mežsaimniecības ekonomiskās efektivitātes palielināšnas stūrakmeņiem. Tomēr, lai ceļu būve nebūtu naudas kaisīšana vējā, meža ceļu būves izmaksas nedrīkst pārsniegt to ekonomisko efektu, ko dos pievešanas ceļu samazinājums(ņemot vērā laika faktoru) nākontē iegūstamai koksnei.
• Līdzīga situācija, kā ceļu būvē, ir meža meliorācijā. T.i., meža meliorācijā ieguldītiem līdzekļiem jāsedzas ar atbilstošo nākotnes ekonomisko efektu tagadnes vērtību.

Zināšanas un personāls.

Lai izmantotu šīs iepriekšminētās iespējas mežsaimniecības efektivitātes paaugstināšanā, mežsaimniekam nepieciešamas zināšanas par mežsaimniecības ekonomiku. Šīs zināšanas vidusmēra Latvijas mežsaimniekam nav, jo padomju laikos plānošanas principi bija citādāki. Tāpēc nepieciešams ieguldīt līdzekļus mežsaimniecības ekonomikas pētījumos un izglītībā.

Tāpat arī atbilstoši pārveidojama administratīvā un plānošanas struktūra. Tā jānomaina no visu reglamentējošās uz ierobežojošo. No "kā darīt" uz - "ko sasniegt". Tam atbilstoši jābūt skaidrai meža apsaimniekošanas kvalitātes noteikšanas metodikai. Jeb metodikai, kā noteikt, vai dotajā periodā meža apsaimniekošana bijusi laba, vai mežs ir kļuvis labāks nekā iepriekš.

Janeks Kamerovskis

Lat-Som KU SIA "Silva"

konsultants meža apsaimniekošanas plānošanā