Meža apsaimniekošanas plānošana
Vispārējie plānošanas aspekti
Iespējams, ka intuitīvi plānošanas nozīme var būt skaidra. Tomēr, plānošanas jēdziens tiek lietots dažādās nozīmēs, daudzās disciplīnās un var tikt aplūkots no dažādiem viedokļiem. Tāpat arī ir formulētas vairākas plānošanas definīcijas (piemēram Mintzberg 1994). Šinīs tēzēs plānošana tiek uzskatīta kā formāls process apzinātu lēmumu pieņemšanai. Kompleksā plānošanā (kāda ir arī meža apsaimniekošanas plānošana) ir nepieciešams formalizēt plānošanas procesu un sadalīt to dažādās fāzēs. Cohon(1978,p.14) ir formulējis definīciju, kas saskan ar šo viedokli par plānošanu, un tā skan sekojoši: Plānošana ir process, kurā analītiķi aptver problēmu, definē to, ievāc datus par to, formulē to (iespējams kā matemātisku modeli), un rada un novērtē problēmas atrisināšanas iespējamās alternatīvas. Saskaņā ar šo definīciju, plānošana ir kopējā aktivitāšu summa no problēmas atrašanas līdz izvēlētās alternatīvas ieviešanai. Aktuālās problēmas uztvere un definīcija atbilst mērķa formulējumam. Iespējamās alternatīvas tiek novērtētas saskaņā ar mērķi un tia, kura vislabāk atbilst mērķa saniegšanai, jātiek ieviestai. Tādējādi Cohona definīcija atbilst formālajai stratēgiskajai plānošanai (skatīt 1.att).Nobeiguma daļa ir kontrole un novērtēšana. Par to gan dažreiz notiek diskusijas, vai tā ir plānošanas procesa daļa, vai nē. Šinī fāzē tiek novērtēta izvēlēto risinājumu realizēšana un uz ko attiecināt iegūtos rezultātus. Šai informācijai var būt liela nozīme turpmāk un arī nākamajiem plānošanas procesiem. Plānošanas process reti ir tieši tāds, kāds tika aprakstīts iepriekš. Mēķis dažkārt var nebūt formulēts pirms,uz lēmumu attiecināmo datu iegūšanas, vai arī mērķis var būt pārformulēts jaunradītās un analizētās alternatīvās. Tādā veidā plānošana bieži ir atkārtojumu vai meklējumu process.
Viens no galvenajiem priekšnotiekumiem ir lēmumu pieņēmējs (LP), kurš galu galā ir atbildīgs par iespējamo alternatīvu izvēli un ieviešanu. Plānošanas procesu var veikt analītiķis vai plānotājs. Analītiķis un LP var būt viena un tā pati persona. Ja tā nav, tad LP nevar izteikt savus vērtējumus un prioritātes, savukārt analītiķim ir problēmas ar savu izvēlēto alternatīvu ieviešanu.
1.attēls
Plānošana var tik veikta vairāk vai mazāk formāli. Šeit var izdalīt divas galējības: formālā plānošana un neformālā plānošana. Formālajā plānošanā paļaujas uz kvantitatīviem modeļiem un optimizācijas paņēmieniem. Turpretī neformālajā plānošanā, lēmuma pieņemšanas spējas nosaka veselais saprāts, pieredze un kvalitatīvā domāšana (Saaty 1985). Visā plānošanas procesā neatkarīgi no formalitātes pakāpes nepieciešamais nosacījums ir mērķa esamība. Mērķa trūkums nozīmē to, ka LP ir vienaldzīgi iespējamie rezultāti. Ideālā variantā formālajā plānošanā visi realitātes aspekti, kas ietekmē mēķa sasniegšanu, ir aprakstīti ar matemātiskiem modeļiem. Tad modeļi tiek savstarpēji savienoti, tādējādi izveidojot plānošanas sistēmu. Tiek dota gan izveidotā plānošanas sistēma, gan plānošanas procesam nepieciešamie dati. Iespējamās alternatīvas, tad tiek radītas ar šīs plānošanas sistēmas palīdzību. Alternatīvai, kuras realizēšana dos rezultātu, kas vislabāk atbilst mēķim, jātiek izvēlētai. Lai radītu alternatīvas un atrastu labāko no tām, var tikt lietota matemātiskā programmēšana. turpretī neformālajā plānošanā neeksistē formālas plānošanas sistēmas. Izvēlētās darbības virziens pamatā balstās uz iepriekšējiem rezultātiem un pieredzi. Darbības parasti ir sadalītas mazos paņēmienos tādā virzienā, kas ir pieņemts par izdevīgu.Galvenā atšķirība starp šim divām pieejām ir formālās plānošanas sistēmas esamība, vai neesamība. Neformālās plānošanas sistēmas aizstāvji uzskata, ka pilnīga realitātes modelēšana matemātiski ir neiespējama vai arī nav derīga. Ieguvums no formālās plānošanas piejas nav pašsaprotams (e.g. Kilkki 1985, Mintzberg 1994 un tur citētā literatūra).Labākai plānošanai, jādot labāki lēmumi, kuriem jādod labāki rezultāti, bet ieguvumam no šiem rezultātiem jāpārsniedz plānošanas procesa izmaksas, t.i. plānošans sistēmas izmaksas, datu iegūšanas izmaksas u.c. Labāku lēmumu pieņemšanas iespēja, lietojot formālo plānošanu salīdzinājumā ar neformālo, ir stipri atkarīga arī no tā, cik nozīmīga realitātes daļa var tikt aprakstīta ar matemātisko modeļu palīdzību. Nemaz nerunājot par iespēju radīt alternatīvas un atbilstošā veidā izvēlēties labāko. Daudzi formālās pieejas faktori var veicināt labāku lēmumu pieņemšanu. Piemēram, plānošanas procesam ir dota struktūra, LP skadri jānosaka (viņa) prioritātes un priekšrokas skadri izteiktā mērķa funkcijā, datu ieguve var tikt veikta pēc iespējas mazāk patvaļīgā veidā. Turklāt, kompleksās situācijās ir iespējami efektīvas rīcības veidi, kas ir iegūstami tikai intuitīvi. Ja mainās iekšējie un/vai ārējie faktori, tad, lietojot neformālo plānošanu, ir risks zaudēt motivāciju, vai pat nespēt attiecīgi mainīt rīcības veidus. Šādās situācijās var satapties ar nevēlēšanos novirzīties no ierasto darbību ceļa, vai ar nevēlēšnos analizēt jauno situāciju.
Kopumā formālās un neformālās plānošanas pieeju kombinācija varētu būt piemērota. Normāla prasība ir plānošanas procesos lietot plānošanas sistēmas kopā ar pieredzi, intuīciju un veselo saprātu. Tādējādi plānošanas sistēmas ir jāatīsta, jālieto, kā lēmumu pieņemšanas atbalsta sistēmas.
No meža īpašnieka viedokļa, primārais meža apsaimniekošanas mēŗķis un tādējādi arī meža apsaimniekošanas plānošanas mēŗķis ir maksimizēt lietderību meža īpšniekam (piemēŗam, Ware&Clutter 1971). Kā jau tika parakstīts iepriešējā nodaļā, lietderība no meža ekosistēmas var izpausties daudz dažādos veidos. Tomēr, meža īpašnieka darbības rezultāti, vai meža īpašnieku darbības rezultāti kopumā no sabiedrības viedokļa var būt nevēlami. Piemēram, tas var attiekies uz pasākumiem, kas izsauc dabas vērtību izzušanu (augu un dzīvnieku sugas, u.c.). Bez tam meža īpšnieku darbības kopējais efekts var ietvert neoptimālu meža resursu izmantošanu priekš sabiedrības kopumā. Atkarībā no politiskās sistēmas, sabiedrībā ir dažādas iespējas kā regulēt meža īpašnieku darbību tādas kā likumdošanas, ekonomiskā stimulācija, izglītība un informēšana. Kopumā, likumdošanas ietvaros meža īpašnieks ir brīvs centienos sasniegt pašam savu mēŗķi.
Meža apsaimniekošanas plānošanas nosacījumi ir ciešā atkarībā no tā cik daudz būs vērā ņemamie labumi un cik daudz dažādas mērauklas tiek lietotas, lai noteiktu iegūtos rezultātus no dažādiem labumiem (piemēram, naudas izteiksmē) (skat3.tab.)3.tabula. Meža apsaimniekošanas plānošanas nosacījumi atkarībā no ieguvumiem, daudveidības un to precīzas novērtēšanas (piemēram naudas izteiksmē). A schematic (simplified) view of different conditions for forest management planning regarding the number of utilities considered and the number of measurement scales used for measuring the outcome of the different utilities (e.g. a monetary scale)
|
Novērtēšanas mērauklu skaits |
Iegūstamo labumu veidu skaits. |
|
|
1(vienveidīga izmantošana) |
>1(daudzveidīga izmantošana)1 |
|
|
1 |
A, piemēram koksnes ražošana |
B , piemēram, kosnes ražošana un komercmedības |
|
>1 |
- |
C , piemēram, kosnes ražošana un bioloģiskā daudzveidība |
Mežsaimniecībā, kas orientēta vienīgi uz koksnes produkciju, vērā ņemamais labums ir viens vienīgs. Tā kā koksnes ražošana pirmkārt ir ekonomiska aktivitāte, labums var tikt mērīts naudas izteiksmē (3.tab, A gadījums). Ja labumi nāk no dažādiem avotiem, tad dažos gadījumos vēl var lietot vienu mērīšanas skalu. Kā tabulā minētajā gadījumā meža īpašnieks var iegūt ienākumus no koksnes ražošanas un medību atļauju pārdošanas. Šinī gadījumā, gan koksnes ražošana gan komercmedības ir ekonomiskās aktivitātes, un, tātad, kopējais labums ir šo abu aktivitāšu ekonomiskais iznākums. Apsaimniekošana, tāpat kā plānošanas problēma, tad sastāv no produkcijas optimālas kombinēšanas.
Lai risinātu šo problēmu ar formālās plānošanas palīdzību, jābūt zināmai kopējai ražošanas funkcijai, t.i. atbilstoši dotajiem izdevumiem jāzin atbilstošā iegūstamā produkcija (tab.3., B gadījums). Ja labums ir iegūts gan no pārdodamām, gan no nepārdodamām precēm vai pakalpojumiem, tad šādas kopējas novērtējuma skalas nav.Šinī gadījumā iespējas risināt risināt plānošanas problēmu ir atkarīgs no tā, vai ir zināma kopējā ražošanas funkcija. Kopējā ražošanas funkcija nozīmē to, ka pirmkārt, produkti ir izmērāmi, un, otrkārt, ir zināma produktu savstarpējā sakarība (Duer 1993). Pēdējais nozīmē, ja ir doti ražošanas faktori, tad produktu iznākums ir zināms. Ja tā, tad šeit eksistē daudzas iespējas. Parastā pieeja ir maksimizēt, vienu produktu, pakļaujot citu produktu piespiedu samazināšanai. Piemēram, koksnes ražošanas pašreizējo tīro vērtību (net present value) var maksimizēt, minimizējot rekreācijas iespējas (kas var būt mērītas, piemēram, kā rekreācijas apmeklētāju dienas). Lai risinātu šāda tipa problēmas dabas resursu apsaimniekošanā, tiek lietota matemātiskā programmēšana, un it sevišķi šinī optimizācijas grupā lineārā orogrammēšana (LP) (e.g.Dykstra 1984).
Cita pieeja ir maksimizēt visu produktu iznākumu vienlaicīgi. Sasniedzamie produkcijas apjomi var būt iepriekš noteikti un weighted sum of deviations from this level is minimized. LP priekšroku struktūra tad var tikt izteikta ar īpatsvaru vidējām vērtībām. Aprakstītā pieeja ir norādīto (izsvērto īpatsvaru(svērtais vidējais)) mēŗķu programmēšana, tā ir viena no dažām daudzmēŗķu, jeb daudz kritēriju programmēšanas metodēm (e.g. Dykstra 1984, Cohon 1978). Tomēr daudzi nekoksnes meža labumi ir dabiski izkliedēti un tāpēc nenovērtējami, vai arī to apvienotā ražošanas funkcija kokmateriāliem un produktam nav zināma. Lai gan, LP var būt kvalitātīvs viedoklis par tādu labumu iznākumu dažādās apsaimniekošanas alternatīvās, un pat par dažādu alternatīvu vēlamību. Daudzkritēriju programmēšanā ir atrastas metodes, kas var ietvērt šādus kvalitatīvus viedokļus formālā veidā (e.g. Tarp&Helles 1995).
Meža apsaimniekošanas plānošana ir raksturojama ir ilgu ražošanas ciklu, telpisku sarežģītību un daudzveidīgām apsaimniekošanas alternatīvām. Šī sarežģītība, plānošanas metodes un piejamās lēmumu pieņemšanas atbalsta sistēmas nosaka to, ka plānošanas problēma, tiek bieži dalīta hierarhiskā struktūrā.
Parasti meža apsaimniekošana tiek iedalīta stratēģiskajā, taktiskajā un operatīvajā plānošanā. Šinīs tēžēs ciešāk aplūkots stratēģiskais līmenis.Plānošana vienmēŗķa mežsaimniecībām kokmateriālu ražošana.
Lai atrisinātu kokmateriālu ražošanas apsaimniekošanas problēmu lietojot formālo plānošanu, plānošanas sistēmai jāietver (Jonsson (1978) un Jacobson (1986)) savstarpēji savienotas komponentes mēŗķa formulēšana, optimizācijai, prognozēšanai meža inventarizācijai. tas ir saskaņā ar iepriekš aprakstīto vispārājo formālās plānošanas jēdzienu, t.i. prognozēšana attiecas uz alternatīvu atrašanu, meža inventarizācija attiecas uz datu iegūšanu, un optimizācija ir centrālā plānošanas sistēmas daļa, kas tiek lietota, lai izvēlētos vislabāko alternatīvu.
Kā tika noskaidrots iepriekš, vienmēŗķa mežsaimniecība orientēta uz mežmateriālu ražošanu, ir pirmkārt ekonomiska aktivitāte.